Sveiki visi visi!!!

Jā kur tas laiks, kur tas laiks…kad jel rakstījām mēs šeit.
Tad nu īsumā par to ko esam sadarījušas un nepadarījušas.

Šis laiks mums tād interesants bija, jau sākoties ar tādu nopietnu lekciju vadīšanu un Vācu skolu iepētīšanu, beidzot ar diezgan traku saslimšanu :/
Jap viena no mums krita nežēlīgā laika apstākļa dēļ un uz nedēļu bija spiesta pavadīt mājas režīmā!!!
Bet par to laiku es-Helēna dabūju darboties kā saka ar dubultu sparu 😀

Bija trakums traks pasākums ar tūkstošiem cilvēku, kuru starpā daudz ģimeņu ar viņu mazājām atvasēm. Lielu paldies arī vēlreiz pateikšu Evelīnai, kas bija patiešām las atbalsts man šajā trakajā pasākumā!!! Šis pasākums bija tāds kā bezmaksas ģimeņu pasākums ar spēlēm, atrakcijām un visu visu ko vien varat iedomāties! Un tas arī vien nozīmēja darbu 7h no vietas bez nevienas pārtraukuma stundiņas, kā ar Evelīnu spriedām labi ka uz maiņām tikām 2x uz toaleti 😀

Tālāk arī šī nedēļa bija interesanta, viena no darba kolēģēm slidojot traumēja roku, un nu ir pienācis laiks darboties interniem un brīvprātīgajiem. Šī nedēļ bija skolēnu brīvlaika nedēļ, kas nozīmēja daudz un dažādu vork šopu. Arī kā palīgs nebija tas fakts ka daudzi kolēģi tieši šajā nedēļā slimoja un bija paņēmuši atvaļinājumu!!! Tad nu nācās dažās dienas pēc kārtas darboties tik mums, interesanti interesanti bija nu dien.
Šodien pat vēl ir grūti atvilkt elpu, nogurums laikam ir sakrājies pārāk liels kkur dziļi iekšā!!!

Šo nedēļu jau vieglāku arī nepadarīja fakts, ka devāmies 21(otrdienā) un Gotye koncertu-Berlīnē!!! Bet nu ziniet ko TAS BIJA TO VĒRTS, arī tas fakts ka nākamājā dienā bija jāceļās jau 7 no rīta augšā 😀

Ko vēl lai pastāsta? rīt dosimies sveikt Evelīnas. Un tas patiešām daudzreiz liekas tik skumīgi ka daudzām valstīm nav tāda lieta kā vārda dienas, nu nez zaudējums viņiem, a mums vairāk dāvanas un svinības 😀

un un un P.S. jau esam iegādājušās biļetes mājup ceļam, AK MANS DIEEEEVS vēl tik 2 nedēļas palikušas šeit, un ir tik dauuuuuudz sajūtu un emociju mikslis. ka pat grūti ir pateikt tā vai priecājamies atgriezties vai ne? aij

Sveiki sveiki.

Atkal jau nu ir kāds laiciņš pagājis kopš kko šeit ierakstījam.

Šeit Helēna.
Nu ko esam pa šo laiku sadarījušas? teiksim tā viss vēljoprojām ir progresā. Tagad top mūsu pirmais darbs scenogrāfijā, tiek veidota un iekārtota istaba, pēc vecmāmiņu gaumes.
Katra nedēļa pavadīte ar balītes nobeigumu 😀 patīkama pēc ilgāka laika atkal būt tādā vietā , kādas notiek tikai Liepājā. Sajutām patīkamo atmosfēru un mūzikas ritmus kā – Kufā!!!
Hmmm kas vēl jauns uz aizraujoš atskaitot mūs? bijām atkal Špinnerai, kas ir tā lielā mākslas telpa,nu patiesībā veca auklu fabrikas teritorija. Bijām uz nakti kad ir atvērtas visas galerijas un izstādes tur. Nu teiksim tā, ir lietas kas iedvesmo un ir lieta dēļ kurām patiešām paliek skumji ap sirdi, par to ka māksla aiziet tādā postā un nevīžībā.
Un jā, es vēljoprojām gaidu savu iedvesmu, kas nez kur kavējas, laikam jādodas vēl kādā ceļojumā, un cerams ka tur radīšu iedvesmu.

Labi, tas jau pagaidām viss, kā varat izlasīt nekas airaujoš vēl nenotiek. Bet ja būs, tad bliezīsim tūlītēji iekšā visu informāciju sīki un smalki 😉

Nu tā, jā šis svētku laiks nebija tāds kluss un mierīgs kādam vajadzēja būt.
Iesākās jau tā interesanti ar plānu maiņām un vēl visādām ķibelēm, bet beigu beigās šie svētki noteikti ir  tādi viss spilgātkie un visjaukākie.

Varbūt man nebūs tik smalki detalizēts ieraksts kā Ditai, bet es centīšos.

Tad nu tā uz Bulgāriju devos no citas Vācijas pilsētas – Frankfurtes, un tas vien nozīmēja ka varēju izbaudīt 3h ceļojumu ar vilcienu līdz šai pilsētai. Nē bet šis pat nebija domāts ar tādu sarkasma piedevu, jo jūs jau zināt ka man ļoti ļoti iet pie sirds braucienu ar vilcienu. Tagad jau pat sāku plānot iespējamu ceļojumu šur un tur ar vilcienu palīdzību, bet nu tas jau ir pavisam cits stāsts.
Tātad bija paredzēts ka došos ar autobusu no Frankfurtes galvenās dzelzceļu stacijas. Lai ceļā nebūtu nekādu misēkļu biju pat apbruņojusies ar karti un pilna pārliecības ka esmu pareizajā vietā, bet nekā. Kādas pāris minūtes klejoju apkārt Frankfurtes galvenajai dzelzceļa stacijai (nu man vismaz likās ka tā ir), kad saņēmos un pajautāju vietējai iedzīvotājai vai esmu pareizajā vieta un protams ka nebiju 😀 Tad nu viņa ieteica doties ar 16 tramvaju līdz šai manis meklētajai stacijai. Esmu jau godīgs cilvēks un uzreiz devos meklēt biļešu automātus(jā šeit ir tādi automāti, nav vairs jāuzbāžas šoferim ar savu sīknaudu :D) , bet pēc pāris minūšu meklēšanas atkal nekā, nu neko saņēmos un ar drebošu sirdi braucu pa zaķi 😀
Bet kad atvieglota tiku bez problēmām līdz šai galvenajai stacijai, vēl jau neliels pārbaudījumus – atrast pareizo pieturu no kuras iet autobus uz Bulgāriju 😀 Kad pēc trakas skraidīšanas no pieturas uz pieturu atradu īsto vietu, autobuss jau bija klāt kaut gan man bija atlikusi vēl viena lieka stunda. Nu neko devu šoferim biļeti un grasos jau kāpt iekšā autobusā, bet šoferis tik pēta un pēta manu pasi. Tad skaļā balsī uzkliedz vai es runāju krieviski, protams ka atbildēju ka jā, nu tad viņš tādā ironiskā tekstā jautāja vai man esot vīzas? Es atbildēju ka nē nav, nemaz nezināju ka vajag, jo redziet mēs šķērsosim Serbijas robežas un man varot sanākt problēmas uz robežas. Nu teiksim tā šoferis skarbā balsī mani galīgi sabaidīja,ka varēšot būtu tāda iespēja ka palikšu un svinēšu Ziemassvētkus uz robežas.

Njāa, bet kā izrādās tad šoferis laikam nemaz neesot zinājis kur tāda Latvija atrodas un ka jā mēs arī esam Eiropas Savienībā. Un protams ka man uz robežām nekādas problēmas nebija, tikai tā uzkrītošā un ilgā pases pētīšana 😀 Pašā Bulgārijā tiku ar ļoooooti lielu nokavēšanos, tas bija kkāds trakums pavadīt 3h uz robežas. Bet kad izkāpu beidzot no autobusa bija priecīga ieraugot un sajūtot patiešām baltus ziemassvētkus. Patīkami tomēr kad ir ziema nevis kkāds nebeidzais rudens slapdraņķis.
Mani sagaidīja Gunta ar Svilenu un uzreiz devāmies uz citu pilsētu – Loveču, kur arī nosvinējām ziemassvētkus pēc Bulgāru tradīcijām 🙂

Nu nedaudz par Loveču – skaista maza pilsēta(pēc Latvijas standartiem tā varētu būt liela pilsēta), kas atrodas kalna pakājē. To no visām pusēm apkļauj kalni  un pašai pilsētai cauri vijās upe ar nosaukumu – Osam. Jā jā tas ir tieši tas ko dāmāji 😀 Osam tika nosaukta par godu Osama Bin Ladenam, jo viņš šo pilsētu esot bieži apciemojis, šī ilsēta bija viņa iemīļotākā vieta. Zinu ka tas varbūt skanēs dīvaini, bet man šī pilsēta ļoooti ļoti atsita Baltkrieviju, nezinu vai tas ir dēļ kirilica burtiem vai dēļ vecām un drūmām bloku mājām, bet krievu dvašu varēju sajust ik uz katra soļa.

Nu labi, sāku jau noteikti apnikt ar šo garo penteri, bet neko darīt ja tik daudz emociju iekšā sakrājies.

Ko lai vēl pastāsta? Lieklāko daļu jau Dita paspēja pieminēt, varu tik pielikt klāt, ka biji ļoti interesanti braukt ar autobusu. Nē patiešām – tas ir veids kā satikt jaunus cilvēku, no visām pasaules malā. Kā saka kontaktu nekad nav par daudz 😀

Nu vēl piemetīšu pa šīm brīvdienām, bijā super foršā pasākumā. Saucās – Bimbo town, kas  notika Spinnerai – tas ir tāds mākslas rajoniņš pamestās rūpnīcas telpās. Nu kkas kolosās, to jau pieminēju? Man tas viss radīja tādu sajūtu kā itkā būtu iekšā Rob Zombie filmā, vai pat viņa savdabīgajā prātā. Visādas interesantas lietas tur bija uztaisītas, istabas kas pārvietojas pa telpu, priekšmeti kas kustas(kuriem parasti nevajadzētu kustēties)frīkainas lelles un vēl. Tā kā šis ir ikmēneša pasākums mēs abas ar  nepacietību gaidām nākamo mēnesi!!!

Paldies par uzmanību, apsolos biežāk uzdrukāt šo un to 🙂 [slideshow]

Tātad mans un Helēnas Ziemassvētku stāts atšķiras, tāpēc katra rakstīsim savu stāstu.

Viss sākās ar to, ka mums katrai bija paredzēts savs braukšanas laiks uz Bulgāriju- Bulgārijā domājām pavadīt Ziemassvētkus kopā ar Guntu, kura Sofijā darbojas teātrī, praksē.

Viss šis stāsts ir diezgan smieklīgs, jau sākot ar to, ka mans paredzētais izbraukšanas datums bija 22. decembris, bet es izbraucu tikai 26. decembrī. Jautāsiet kā tas notika? Nu es sajaucu pieturas un nokavēju autobusu 😀  Tākā Helēnai bija jāizbrauc 23. tad centos atrast biļeti, kas ir tajā pašā dienā, bet nekā.. bija palikušas tikai uz 26. decembri. Tā nu sākumā domāju, ka pavadīžu Ziemassvētkus viena pati (Bija asaras, bija panika, bija dusmas un bija man viss ir vienalga).

Tiem, kuri pazīst manus vecākus, šis neliksies pārsteidzoši, bet mani vecāki nepieļāva to, ka es palieku viena un atbrauca ci

emos pie manis uz Ziemassvētku vakariņām un kur ta bez Kristiānas protams 🙂 . Bet arī tas negāja

tik gludi, jo viņi nevarējā atrast manu ielu- tom toms sākumā parādīja nepareizu ielu citā Leipcigas galā 😀 Un kad viņi man teica, ka ir klāt un ka man ir jāpanāk pretī es izstaigāju savu garo ielu un šķērsielas viņus meklējot, tikai pēc tam saprotot, ka kaut kas nav kārtībā , jautrība 7:00 no rīta. Bet pēc krietna laika viss nokārtojās, kad izdomāju viņiem pateikt rajona nosaukumu 😀

Tā nu Ziemassvētku priekšvakarā , mēs kopīgi noskatījāmies vācu tradicionālo Ziemassvētku filmu “Trīs riekstu Pelnrušķīte”, pagatavojām vistu, kas izrādījās pīle, baudījām vācu un latvijas labumus, izbaudījām tradīcijas ar pārējo lielo ģomenes daļu Skype  (nabaga kaimiņi, jo viņiem nācās piedzīvot skaļās Mukānu balsis), dziedājām, skaitījām pantiņus un daudz smējāmies. Jauki mani Ziemassvētki. Nākošā rītā cēlāmies agri, jo mana ģimene vēlējās apskatīt Leipcigu (tukšas tā ielas bez Ziemassvētku tirdziņiem). Un tad mani mīļie devās mājās. Atkal biju viena un gaidīju kad pienāks 26. decembris plkst. 18:00, mana autobusa laiks.

Beidzot bija pienācis laiks, protams, ar satraukumu vai būšu īstajā pieturā 😀 Bet par laimi viss bija kārtībā un es varēju iekāpt savā autobusā un  doties 26 ar pusi stundas garajā ceļojumā.  Autobuss bija pilns ar tumšiem cilvēkiem (tumši mati, brūnas acis, tumša ādas krāsa), manuprāt biju vienīgā ar zilām acīm :).  Ceļā iepazinos ar Somu puisi un  Ungāru meiteni, jauki sarunu biedri. Izbaudīju apbrīnojamus skatus- lielpilsētas naktī, kalni dienā mmm kalni, sniegs (kuru gaidīju ilgi). Mums pat bija sava veida ballīte autobusā, jo viens vīrietis sāka spēlēt klarneti, dažas sievietes pa vidam sākā dejot, viens vīrs sita ritmu, cilvēki jokoja, dziedājā, ko tādu biju piedzīvojusi pirmo reizi. Šis brauciens man pagāja ātri, pat biju pārsteigta cik ātri. Tik smieklīgi, cik robežsargi ilgi pētīja manu pasi 😀 Ā un biju arī pārsteigta par to cik daudz un bieži cilvēki smēķē Bulgārijā.Tā nu es nonācu Sofijā, kur pilns ir ar bloku mājām, suņiem uz ielām un tumšiem cilvēkie, un cik daudz “Sexshopi ”

tur ir :D. Tur man nācās nedaudz pagaidīt, kad man ieradīsies pakaļ, Helēna, Gunta un Svilens. Biju

ļoti priecīga viņus redzot. Un kas mani viss vairāk pārsteidza, ka bulgārijā ir sniegs, mums nav bet viņiem ir.! Nu kā tas iespējams?!

Tikām līdz dzīvoklim, Gunta teica ka viņai no loga paveroties skats ar kalnu, kuru mēs miglas dēļ nevarējām redzēt gandrīz visu to laiku, kad bijām Sofijā, bet kad pārgāja migla, biju šokēta, jo nebiju iedomājusies, ka viņš būs tik milzīgs. Šajā laikā mēs iepazināmies arī ar bulgāru pedantismu (manuprāt bieži vien nevietās), jo piemēram ielas bija netīras. Bijām ar guntu muzejā, no sākuma domājām, ka tas ir vēstures muzejs un redzēsim bizantijas laika izstādes, bet izrādījās, ka tas bija dabas muzejs un redzējām daudz dārgakmeņus, iežus, dzīvnieku un putnu izbāzeņus (jāsaka godīgi, bija ļoti iespaidīgi). Izstaigājām protams arī veikalus, jo galu galā mēs taču esam

tikai meitenes 🙂 Redzējām mošeju, kas ir diezgan dīvaini, jo bulgāriem ir ļoti negatīva attieksme

pret turkiem un musulmaņiem. Un vēl daudz citas ēkas, ielas ar dzelteniem ķieģeļiem, teātris (redzēju skatuves un darba telpas, kas arī ir diezgan iespaidīgas), daudz interesantu cilvēku. Pirmo rezi cepu ēdamos kastaņus…mmmm

Un protams jaunais gads teātrī, bijām smalki saģērbušās ar šampanieti rokās un gatavas jaunam gada sākumam.  3 lati p

ar ieju un dzer cik vēlies 😀 Teātris bija pilns Bulgārijā pazīstamiem cilvēkiem, bet tomēr mēs

viņiem likāmies interesantākas. Teātris bija grezns, viss ar zeltītiem rotājumiem. Tik daudz interesantu cilvēku un iespaidu- tādam jābūt šim  gadam.

Mājupceļā devāmies ar Helēnu kopā, atkal 26 stundas autobusā. šoreiz bija iespēja redzēt vairāk kalnus un Serbiju

(ļoti piegružota valsts), braucām cauri mākoņiem (burtiski), ar autobusu cauri mākoņiem-neaprakstāma sajūta. Tagad arī zinu, ka gribētu apskatīt serbiju, aiz gružiem pavērās tiešām skaista valsts. Atkal daudz tumši cilvēki autobusā, kuri nepārstāja saktīties virsū- robežsargi, kuri vēljoprojām brīnījās par mūsu pasēm. Šis ceļš likās tiešām garš un kājas bija piepampušas tā ka nevarēja uzvilkt kurpes kājas, bet tomēr- ES NENOŽĒLOJU, KA BRAUCU AR AUTOBUSU!

Bija labi nonākt atkal Leipcigā, jau pierasts šeit. Sāku jau arī iemīļot šo vietu.



Tāds bija mans – teikšu tā- īsais apraksts par manām brīvdienām!Ceru ka jums neapnika lasīt 🙂

Lai jums jauks vakars, rīts vai diena 😉

Dita

hallo hallo.

Nu kā varat spriest pēc virsraksta šis mums bija agrs rīts 😀

Nu labi varbūt priekš tiem kuri vēl mācās skolā, vai katru dienu ir lekcijās pirmajās šis nemaz tik agrs rīts neliksies! Tā tad darbu šodien sākām 8.30. Bija jāvada kārtējās ziemassvētku darbnīcas!!! Ja pamanīsiet ka ziemassvētkus rakstu ar mazo burtu, tas tikai tāpēc ka šie svētki jau sen kā ir PIEGRIEZUŠIES – nopietni.
Jau nedaudz nealbi ap dūšu paliekt, ka izdzirdam ka atkal būs ar bērniem jātaisa tās ziemassvētku kartiņas!!!

Nu tā, tad šo darba dienu piebeidzām veiskmīgi, vienojāmies jau nedaudz par nākamā gada grafiku(būs ko darīt). O varu pateikt ka mēs ar Ditas esam nākama gada bukletā ieliktas, nu mūsu foto 😀 tā lai visi visi zinātu kas mēs esam, un nāktu klāt un jautātu vai mēs runājam angliski? a kāpēc nerunājat vāciski? āā jūs esat no Lietuvas? utt

Un jā, šodien jau atkal pārsteidza mūsdienu paaudze, 3.klase un jau atkal koķetē. Šoreiz bija nevis uzacu metiens, bet gan kkas kā no ‘Džonija Bravo gājiena –  ar tekstu kā iet mazā 😀

Hmm…nu kas vēl atlicis no šīs nenormālīgi interesantās dienas? Nu visu dienu šeit līst kā no spaiņiem, mēs jau ar Franzi skatāmies un ceram ka tas vismaz ir slapjš sniegs, nevis tikai lietus! Bet nu kā saka cerība mirst pēdējā!!!

P.S. ja šodien pārstās līt varbūt aiziesim vēl ievērtēt kādus barčikus, zinu ka daži jau tā vien nespēj sagaidīt kad stāstīsim kādu kluba stāstu 😀

Lai jums jauka diena, ne tik slapja kā šeit Vācijas zemē – Leipcigā!!!

Pagājis krietns laiciņš, kopš esam kaut ko šeit iemetušas. Tad nu tā laiks apkopojam, kā mums ir gājis un negāji pa šo nedēļu.

Apkopojumu jums izklāstīs Dita vai jaunajā vārdā sauktā Deta.

Helēna pēdējo ierakstu beidza ar to, ka devāmies palīdzēt citam centram LKJ, tas vakars mums beidzār at to,
ka aizgājām apciemot mūsu kolēģi, kas arī ir latviete- viņa dzīv
o kopā ar vēl sešām meitenēm, itālietēm, polieti, armēnieti un čehslovākieti 🙂 ja pareizi atceros 😀

Tur mēs uztrāpījām uz vakariņām, ko gatavoja poliete. Interseanti ir tas ka tajā dzīvoklī tiešām visi ir laipni
gaidīti un vakariņas pietiek visiem (tas tā jauki 🙂 ).

Nākošā dienā mums bija atkal jādodas palīgā LKJ, saistībā ar konkursu , kas paredzēts
jauniešiem dažādās mākslas jomās (aktiermākslā, dejošanā, mākslas darbu konkursā u.t.t.). Šī konkursa tēma bija sirdspuksti. Iekārtojot istādi, sapratām, ka ar vāciešiem nākotnē strādāt kopā negribētu, jo viņ

i strādā PATIEŠĀM lēni. Mēs jau kā latvietes tikko ieradušās un kārtīgi nobriedušas darbam, domājam ka tulīt varēsim ķerties klāt, bet ko vācieši, tikko ieradušies izdomā ka viņi grib ēst, tā nu mēs dabūjām gaidīt, kad viņi paēdīs, lai beidzot varētu strādāt. Protams, nostrādājām no plkst. 12:00- 19:00 ja pareizi atceros 😀 Nu, un ko pēc labi padarīta darba? Gājām ballēties. Sākām kopā ar meitenēm dzīvoklī (ar atiecīgajām spēlēm), un pēc tam uz klubirm. Kādas ir mūsu domas par klubiem? Pff..  Pirmkārt, meitenēm ir jāmaksā ieejas maksa- KAS TAD TĀ PAR LIETU  5 eiro!! Un tā vēl skaitās ERASMUSA ballīte. Otrkārt, mūzika bija galīgi garām- nu drausmīga es teikšu. Un treškārt cilvēki tik daudz ka pakustēt nevar.

Tad nu metām ar roku šim klubam un gājām tālāk – izmēģināt Flower Power vai teiksim Puķu Spēku. Šeit jau kaut kas labāks, mūzika jauka un nav jāmaksā par ieeju, bet vēljoprojām piebāzts ar cilvēkiem.. un nemaz nerunāsim par vācu vīriešu attieksmi… 😀 😀 Bet tā jau vakars bija izdevies jautrs- ā un ja neskaita ka mēs ejot uz mājām apmaldījāmies :D, jo bijām izdomājušas iet ar kājām un uzgājām kaut kādu parku – citu parku neviss to kas pie mūsu mājām. Bet galvenais, jau ka tomēr mājās nonācām.

Tā nu pēc labas ballīte nākošā diena- darba diena, jau 8:30. Ko daram? Sēžam gardarobē un no

vietojam cilvēku mēteļus no 8:30- 12:00 (vai zinājāt cik ļoti vāciešiem patīk sarunāties ar svešiem cilvēkiem un ka viņi visu laiku smaida ?) Jā un šājā dienā arī ieguvu savu jauno  vārdu Deta- tā bija uzrakstīts uz mans vārda zīmīt

es, par ko, protams, Helēna smējās ļoti skaļi.

Pēc tam no 12:00- 19:00 mums bija jāierāda un jāpiedāvā cilvēkiem ar glazūru apgreznot lielas piparkūku sirdis. Pēc tāda laika vairs negribas rtedzēt nevienu piparkūku un gribas kliegt- PĀRSTĀJIET SMAIDĪT, MĒS ESAM PIEKUSUŠAS SMAIDĪT!  Bet visā visumā, ja nebūtu bijušas nelielas paģiras, tad pasākums būtu licies vēl jaukāks ()un galvenais ka paspējām apdrukāt sev t-kreklus) .Svētdienā, pēc garās un darbīgās sestdienas, aizbraucām uz Drēzdeni- Dāvids mūs aizveda, jo beidzot brauca pakaļ manai gultai ..WUHUU.Drēzdene ir ļoti skaista, ar daudzām vecām ēkām, bet protams to visu bija grūti apskatīt, jo visur valdīja ar ziemassvētkiem aptrakušie pūļi. Kāpēc? Jo drēzdenē ir vecākais Ziemassvētku tirgus pasaulē un visiem to gribas redzēt. Tāpēc izlēmām ka aizbrauksim to apskatīt citu reizi- bet galveno tomēr izdarījām, apskatījām mākslas muzeju … UN BIJĀM STĀVĀ SAJŪSMĀ, redzējām un ieelpojām Monē, Manē, Degā, Pikaso, Dalī un vēl citu mākslinieku, gleznotāju, skulptoru darbus.. Tas bija neaprakstāmi, pabūt ar viņiem vienā telpā. Drēzdenē vēl paspējām iemalkot karstvīnu un uzēst ceptus kastaņus mmmm… Un tad devāmies mājās.

Pirmdienā palīdzējām novākt izstādi (konkursa), Otrdienu paņēmām brīvu un gandrīz neko nedarījām (vienīgi atradām mākslas veikalu, kas ir diezgan iespaidīgs un ar ļoti labām cenām- ko mēs pat varam atļauties 😀 ). Un šodien bijām atkal ierastajā centrā JuKuWe.. ak darba vieta- mīļā darba vieta 🙂 Un tā nu esam atkal šeit, dzīvoklī.. gardi uzēdušas picu.. Dita beidz rakstīt bēdējos teikumus blogā un Helēna jautri smej, skatoties Draugus .

Lai jums jauka diena vai vakars vai rīts 🙂

Atā!

Sveiki sveik sveiki!

nu ko jau atkal kāds laiciņš pagājis kopš esam te kaut ko rakstījušas.

Tātad sāksim ar pirmdienu? nu tā aizgāja diezgan raiti, tik viena darbnīca un pulkstens 15.00 jau bijām darbu beigušas.

Smieklīga gan šī diena bija, kā jau iepriekšējā vakarā tā nedaudz pasēdēts, viss nākamajā dienā liekas – aij man vienalga 😀 Tātad kartiņas pie mums bija atnākuši taisīt ja nemaldos 3 klases skolnieki, vai pat 4.klases. Ar šiem jau iet tā viegli kā teikt kā pa sviestu. Un jā jau šajā vecumā ir dažs labs donžuāns izveidojies. Jo mums visām meitenēm, kas bija atbildīgās par šo darbnīcu meta ar uzacīm, varbūt ja zināt apzīmējumu 44 tad jums noteikti viss būs skaidrs 😀

Tā otrdien bija mūsu – lazy day. Vāļājāmies pa dzīvokli un  beigu beigās piespiedām sevi aiziet līdz veikalam. Ja jau šī bija atpūtas diena tad loģiski ka neko prātīgu arī ēst neņēmām, iztērējām naudu pilnīgiem draņķiem. Bet tas bija patīkami, ņemt lielos iepakojumus Haribo un pa lēto vēl pietam 😀

Hmm…šodiena. Tākā iepriekšējā diena aizgāja bezjēgā tad dabūjām pastrādāt tā kārtīgi.
Bijām gan mākslas centrā, kur pirmo reizi vienas pašas (es un dita) vadījām darbnīcu. Pēc tam devāmies palīgos uz LKJ arī līdzīga tipa Mākslas Centrs. Nu tur jau šķita ka būs tā aij nav ko darīt. Tā arī bija līdz mēs pašas uzprasījāmies uz papildus darbu, kas nu tā kā teikt bišk ievilkās. Jā kopumā šī diena bija lietderīga un piepildīta!!!

P.S šis par godu ditai, viņai patiešām pietrūkst kursa biedru, nav viesturs, nav gunta, nav gundega kas met ārā melnos jokus. tāpēc pēdējā laikā dita pati ir melnā humora vācelīte 😀

P.S.2 pievienojam arī bildi ko speciāli uzņēmām priekš Sintijas 🙂 nu redzi kādas mēs čaklas un strādīgas? 😀

Sveik Sveiki.

Neesam divas dienas neko rakstījuši ..wow. ne? 😀

Nu tad tā, 6diena bija kārtējā tipiskā darba diena, bet šoreiz dažādās svētku darbnīcās darbojās netikai bērni bet arī viņu vecāki. Mums pat šoreiz vienām pašām bija savs Works shops, kurā ļāvām visiem interesentiem veidot pašiem savu dāvanu papīru. Nu respektīvi papīrs jau bija gatavs, bet tikai viņu uzdevums bija to idekorēt ar dažādu krāsu un spiedogu palīdzību.

Sanāca diezgan forši, pati ar tādu vienu papīru izdekorēju, das it shoon 😀

Tad jau nāca arī svētdiena, ko bija ieplānots pavādīt tā mierīgi… nē nē jokoju viss arī norisinājās mierīgi 🙂
Bijām ciemos pie vienas Latviešu meitenes, kas mūsu centrā strādā kā brīvprātīgā. Viņām ir diezgan forš un iespaidīgs dzīvoklis, bet ja tā padomā kad tur kopumā dzīvo 7 cilvēki un visas ir meitenes…nu jā.
Dita arī bija sarūpējusi cienastu priekš šī vakara, sacepa savus tradicionālās, slavenās – sāls standziņas. Visiem garšoja, bet pēc tam loģiski ka slāpst .

Jā pasēdēšana bija forša ar vīnu, karsto vīnu, garšīgiem šokolādes cepumiem un meiteņu sarunām. Ar mums sarunās iesaistījās Poļu, Itāļu un Vācu meitenes. Domājām ka itāļu meitene mūs pārsitīs nu ar savu skaļo balsi vai ar daudziem žestiem, hmmm nu nekā. Ditai tomēr no itālietes ar daudz kas iekšā 😀

Šodien lēnā garā pošamies uz darbu, nemaz nebrīnieties kapēc lēnā garā 😀

Itkā pēc plāna paredzēta tik viena nodarbība, cerams ka tā arī būs !!!
P.S. jā šiet Helena jums dzejoja.

Te jau atkal Dita pie klaviatūras.

Tātad šodien kārtējā darba diena. Beidzot nokārtojām visus dokumentus un noskaidrojām darba grafiku nākamajām divām nedēļām (saspringts grafiks 🙂 ) . Tas par tādām svarīgām lietām.

Bet smieklīgi ir tas ka centra lifta durvis (kur mēs strādājam) ir ļoti lēnas – darbojas pilnīgā vācu mierā 🙂 Un arī pamazām ar vien vairāk jūtams kā ziemassvētki tuvojas, jo viena maza meitenīte šodien pa visu gaiteni dziedāja O Tannenbaum. Vēl arī tas, ka taisījām ar mazajiem ziemassvētku kartiņas un dekorējām mūsu kartona eglīti, tikai pietuvināja šo sajūtu.

Un pēc garas darba dienas nācās atkal rāpties uz ceturto stāvu 🙂

Tas īsumā viss..

Lai jums jaukas dienas 😉

Nu tad čau!

Te rakstīs Helena.

 

Šī diena sākās ar agru celšanos, plus vēl pēdējā brīdi pielabotu prezentācijas plakātu. Kāpēc prezentācijas plakāts jūs jautāsiet? Pavisam vienkārša atbilde, mums bija jāiepazīsina ar sevi, tad nu gudrojām smaklu tekstu angļu valodā un tikpat smalks teksts vācu valodā(ar Deivida palīdzību) .

Beidzot šo varam nosaukt par kārtīgu darba dienu! Kā jau teicu agri cēlāmies, jo bija jādodas uz vienu citu Mākslas Centru, kurš mūs iesaistīs vērienīgā projektā. Šis projekts ir tāds kā pie mums Latvijā, kurā bērniem izsludina konkursu par konkrētu tēmu un ar to saistītu top dažādu veidu darbi. Gan mākslas darbi, gan dejas, teātris un vēl 🙂

Pēc tam mūsu diena visa noritēja JuKuWe Mākslas Centrā, kur cerams tikapat aizpildītas un liederīgi pavadītas būs visas dienas!

 

Jā, nesen tik atvilkāmies mājās, esam sagurušas, bet tā pozitīvā veidā. Jo labāka ir sajūta kad esi noguris no labi un daudz padarīta darba, nevis no nīkšanas un apkārt vazāšanās.

 

P.S.  Ziemassvētku sajūtas nāk aizvien tuvāk un tuvāk, jo šī nedēļa jau būs ar pirmo Ziemassvēetkiem veltīto pasākumu. Būs forši 🙂